No veciem cilvēkiem;
Man izšuva goda kreklu
No veciem maisiņiem.
/Viesiena/
Baltu rožu vainadziņu
Cieši liku galviņā;
Rīgas kungi man vaicāja,
Cik naudiņas tas maksāja?
- Pilnu sieku zelta naudas,
Smuku puisi piedevām.
/Viesiena/
Trīskārt liecu zīda lentu
Apkārt savu augumiņ;
Trīs vasaras tautu dēlu
Asarās raudināju.
/Viesiena/
Ja ar godu, tad ar godu
Noņemt manu vainadziņu:
Es negribu ar negodu
Ne vizuļa noraunam.
/Viesiena/
Lapsa suņus kairināja,
Kalniņā stāvēdama;
Tā es puišus kairināju,
Bāliņos dzīvodama.
/Viesiena/
Zīlēm šuvu vainadziņu,
Bantītēm darināju;
Trīs vasaras tautu dēlu
Asarām raudināju.
/Viesiena/
Citas meitas godu gaida,
Kādu godu es gaidīju?
Es atstāju savu godu
Aiz krodziņa kaņepēs.
/Viesiena/
Kuplis auga, neziedēja
Ceļa malas āboliņš;
Skaista augu, netikusi
Liela ciema zeltenīte.
/Viesiena/
Melns vainags diegu vilka
Caur pelēku akmentiņu;
Tā izvilku meitai prātu
Pa matu galiņiem.
/Grostona/
Traka, traka tā meitiņa,
Kas puisīša vārdus tic:
Puisīšam pieci prāti,
Trejdeviņi padomiņi;
Tas mācēja meitas vilt,
Uz akmeņa stāvēdams.
/Viesiena/
Pašas tek kamaniņas
No kalniņa lejiņā;
Pašas tek meitenītes
Puisīšiem mutes dot.
/Viesiena/
Es ar puisi nerunāju,
Kalniņā stāvēdama:
Kalna vēji stipri pūta,
Tālu nesa valodiņas.
/Viesiena/
Šurpu, turpu vējiņš loka
Ielocītu magoniņu;
Šurpu turpu ļaud’s runāja
Ierunātu valodiņu.
/Viesiena/
Pasalaižu par nirīti,
Iesalaižu ezerā:
Nij es biju brāļam sieva,
Nij māmiņai vedekliņa.
/Viesiena/
Skaisti dzied lakstīgala
Liepas zara galiņā;
Tā dziedāja dēlu māte
Meitu mātes istabā.
/Viesiena/
Kalniņā rozes zied,
Lejiņā magonītes;
Pār kalniņu tautas jāja,
Es ieskrēju magonēs.
/Viesiena/
Kas kaitēja sermulim
Upes malu nestaigāt;
Kas kaiš tēva dēliņam
Mātes meitu bildināt.
/Viesiena/
Vai, Dievini, ko darīšu,
Bagāts mani bildināja;
Nav man tādu villainīšu
Kā bagāta zirgu sega.
/Viesiena/
Aitiņai kūti cirtu,
Lai tā ziemu nenosaltu;
Māsiņai vietas raugu,
Lai neraud dzīvojot.
/Viesiena/
Ceļa malas āboliņš
Kuplis auga – neziedēja;
Liela ciema zeltenīte
Skaista auga – neprecēta.
/Viesiena/
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Kaņepēs sagulēju,
Bīdamās no māmiņas –
Jaunu dos tautiņās.
/Viesiena/
Ko, puisīt, tu domāji,
Maukdams manu gredzentiņu?
Vai domāji citu pirkt,
Vai saukt savu līgaviņu?
- Citu pirkt nav naudiņas,
Saukšu savu līgaviņu.
/Viesiena/
Raugiet, brāļi, tīrumiņu,
Tīrumāi maize aug;
Neraudiet stiklu logu,
Ne margotas istabiņas.
/Viesiena/
Ko darīšu tautiņās
Ar to mazu augumiņu?
Augstas dzirnas, augsta abra,
Pakāpeles vien vajaga.
/Viesiena/
Aiz tā kalna, zaļa meža,
Tur aug mana līgaviņa;
Ar bitīti vēsti rieta,
Lai zemīte nerībēja.
/Viesiena/
Tuvu, tuvu, necik tālu
Aug mans miežu arājiņš:
Dzirdu gailīti dziedam,
Redzu pašu staigājam.
/Viesiena/
Atsalaida, atsalaida
Silta maize azotē;
Atsaveda, atsaveda
Tuvuma arājiņu.
/Grostona/
Ai, asais zobentiņ,
Kur es tevi mēģināšu?
- Ies māsiņa tautiņās,
Stenderēs mēģināšu.
/Grostona/
Tumša, tumša tā eglīte,
Kur caunīte nakti guļ;
Tālu, tālu tas ciemiņš,
Kur aug mana līgaviņa.
/Viesiena/
Ripu, ripu mātes pūrs
No kalniņa lejiņā;
Izbirst mātes vizulīši,
Nevar vairs salasīt.
/Viesiena/
Vai es vien puisīt’s biju,
Vai man vien kumeliņš?
Vai es vien meitiņām
Velšu pūra vedējiņš?
/Viesiena/
Tautu dēls pūru veda
Rakstītās kamanās;
Laimīt’ tek kājiņām,
Laimes ceļu rādīdama.
/Viesiena/
Māsiņ, tavu muļķa prātu,
Kā mazam bērniņam!
Atstāj tēvu, atstāj māti,
Iet ar svešu ļaužu bērnu.
/Viesiena/
Ai, bāliņi, ai, bāliņi,
Vai es tevi nemīlēju?
Kad tu mani pats iecēli
Svešu ļaužu kamanās.
/Viesiena/
Līdz šo dienu, mūs’ bāliņš
Kā kundziņš pabraukāja;
Brauc nu lēnām, turi grožu,
Nu ir podi vecumā!
/Viesiena/
Devu cimdus, devu zeķes
Meitas pūra vedējam;
Ne ņem cimdu, ne ņem zeķu,
Ņēma jaunu līgaviņu.
/Viesiena/
Sit, tautieti, zelta vadzi
Savā kūts dibenā!
Tur es siešu māsas govi
Sudrabiņa radziņiem.
/Grostona/
Dzied, māmiņa, raud, māmiņa,
Nebūš’ vairs tavs bērniņš!
Jau kājiņas man apautas,
Jau pie durvīm kumeliņš.
/Viesiena/
Pie durvīm es dabraucu
Savas skārda kamaniņas;
Pat’ ielēca tautu meita
Kā irbīte sprostiņā.
/Viesiena/
Grūti pūta kumeliņš,
Meitu nesa mugurā’
Labāk nestu karavīru
Ar visām bruniņām.
/Viesiena/
Rūca, dūca tēvs ar māti,
Man vezdami līgaviņu;
Es aiz prieka nevarēju,
Kaņepēs tupēdams.
/Viesiena/
Ir guntiņa ar pazina:
Nava lāga kūrējiņa,
Nava lāga kūrējiņa,
Nebūs laba saimeniece.
/Viesiena/
Ko tie ciema suņi rēja,
Pie vārtiem satupuši?
- Panāksnieki sabraukuši
Pinkainiem kumeļiem.
/Viesiena/
Balti, balti ievas ziedi,
Vēl jo balti ābelītes;
Balta, balta tautu meita,
Vēl baltākis mūs’ bāliņš.
/Viesiena/
Pašai puķu kopējai
Nava lāga vainadziņa;
Pašam meitu brāķeram
Nedižena līgaviņa.
/Viesiena/
Rej, sunīti, tupēdams,
Nu nāk tava saimeniece:
Šķīstas putras vārītāja,
Plānas rikas griezējiņa.
/Viesiena/
Aust gaismiņa, lec saulīte,
Lai nāk mani bāleliņi;
Tautas mani šo naksniņu
Kā putniņu vārdzināja.
/Viesiena/
Tā vien, tā vien
Ik balta rudens:
Tās kāzas dzeram,
Citas domājam.
/Grostona/
Manu baltu bāleliņu
Ka to putu gabaliņu;
Līdzās sēd tautu meita
Tā kā loga aizbāziņš.
/Viesiena/
Spīdi, spīdi, vizi, vizi,
Mans vizuļu vainadziņš:
Gan tu drīzi vizuļosi
Jaunās māsas galviņā.
/Viesiena/
Agri sniedziņš ij uzsniga, -
Zaļš mauriņš pagalmā;
Agri tautas man noņēma
Skaistu puķu vainadziņu.
/Viesiena/
Svied zemē, svied zemē,
Nepieder, nepieder!
Liec atkal galviņā
Savu zīļu vainadziņu!
/Viesiena/
Čuči, guli, līgaviņa,
Pie mīlama tēva dēla;
Tā guldīja vista cāļus
Zem saviem spārniņiem.
/Viesiena/
Ja, tautieti, krekla gribi,
Brauc pie manas māmuliņas:
Man māmiņa pūru deva,
Atslēdziņas neiedeva.
/Grostona/
Es neiešu sētiņā,
Sava darba nedarīj’se:
Es māsiņu neatstāšu
Ar vizuļu vainadziņu.
/Viesiena/
Nelieciet štokmicītes,
Štokmicīte nepieder;
Lieciet cauņu cepurīti
Jel saulītes pakrēšļam.
/Grostona/
Sit, tautieti, zelta vadzi
Savā kāršu klētiņā!
Kad noņemsi, kur pakārsi
Mūs’ māsiņas vainadziņu?
/Viesiena/
Dasaguļu pie tautieša
Kā pie sola, kā pie bluķa:
Nij pieņēma, nij apsedza,
Nij vārdiņa parunāja.
/Grostona/
Visu nakti dēla māte
Staigā snuķi izstiepusi;
Nebēdā, dēla māte,
Tava tiesa nezudīs:
Došu cimdus, došu zeķes,
Segšu baltu villainīti.
/Viesiena/
Tā trīcēja tautu meita
Kā putniņa dvēselīte:
Īsus kreklus sašuvuse,
Gari mani bāleliņi.
/Grostona/
Tētiņ, tētiņ,
Naudiņas mest,
Es tavu krekliņu
Ziepēs velēju.
/Grostona/
Kas no mana adījuma,
Kas no pirkstu saldējuma:
Sveši ļaudis naudu meta,
Gar sienām lasīdami.
/Grostona/
To māsiņu audzējām,
To ar skaisti izdevām;
Iesim, brāļi, sētiņā,
Audzēsim mazākas.
/Viesiena/
Vai karā aizgājuši
Tautu dēla bāleliņi?
Es savam pūriņam
Ne kaudzītes neatņēmu?
/Grostona/
Dieveri, dieveri,
Naudiņu mest!
Es tavu krekliņu
Ziepēs velēju;
Ziepīšu mārciņa
Pimberi maksāja,
Ozola vālīte
Pusdaldera.
/Grostona/
Vakar viesi dibenā,
Saiminieki pie durvīm;
Šodien viesi pie durvīm,
Saiminieki dibenā.
/Viesiena/
Mana jauna līgaviņa
Tā kā ciema žagatiņa:
No ciemiņa ciemiņā,
Atpakaļ sētiņā.
/Viesiena/
Kaut man tāds arājiņš
Kā jaunais bāleliņš:
Es neriestu dzīvodama
Vienas gaužas asariņas.
/Viesiena/
Kungam vaļa vīru rāt,
Vīram savu līgaviņu;
Tās vaļiņas vien nebij,
Dieveram māršu rāt.
/Viesiena/
Pilna sēta bēru zirgu,
Ļaužu pilna istabiņa:
Dēli, meitas, sabraukuši,
Vedīs mani smiltainē.
/Viesiena/
Jānītim skaista sieva,
Pēterim vēl skaistāka:
Sieru ēda, pienu dzēra,
Suliņās mazgājās.
/Viesiena/
Viena man tā dieniņa,
Kad es gāju tautiņās;
Visu mūžu noraudāju
Vienas dienas gājumiņu.
/Viesiena/
Šitā pati sprigacīte
Mūs’ māsiņu raudinās:
Ko dzirdēs, ko redzēs,
Ko stāstīs māmiņai.
/Viesiena/
Es, māmiņa, jauna miru,
Skaisti mani pavadiet:
Jostām zirgus grožojiet,
Vilnānēm deķojiet,
Liesaišķiem, prievītēm
Laidiet dobes dibenā.
/Viesiena/
Tumsi kakti istabā,
Auksti gultas paladziņi,
Šodien vedu smiltainē
Savu gultas taisītāju.
/Viesiena/
Laba mana līgaviņa,
Labi mani pavadīja:
Sirmi zirgi, baltas segas
Sarkanām bantītēm.
/Viesiena/
Ratenīt, ratenīt,
Kur atstāji vērpējiņu?
Vērpējiņa apsagūla
Visu mūžu dienasvidu.
/Viesiena/
Es neiešu tai ciemā,
Kur mēs pērn līgojām:
Sapelēj’šu sieru deva
Melnā linu lupatā;
Saskābušu alu deva
Netīrā krūzītē.
/Viesiena/
Mirstiet, mirstiet, veci ļaudis,
Diezgan vietas kapsētā;
Nemirstiet, jauni ļaudis,
Nava vietas kapsētā.
/Lubeja/
Es, māmiņ, jauna miru,
Pūru manu izdaliet:
Cimdus, zeķes dobračiem,
Dvieli krusta nesējam,
Manus baltus paladziņus
Augumiņa nesējiem.
/Grostona/
Sieru, sieru, Jāņa māte,
Dižan lielu gabaliņu!
Es iekritu rāvienā,
Tavas govis ganīdama.
/Grostona/